Gatavojamies auto ātrumsacīkstēm.
(Projekta Nr. LV-12-E139-2013-R2)
Zālītes speciālajā internātpamatskolā ir labas kokapstrādes un metālapstrādes darbnīcas un tajās materiālā bāze veidota apvienojot skolas, Iecavas novada domes projekta un skolotāja Arnolda Ziemeļa personīgo ieguldījumu, kas viens otru papildina. Tas bija pamats tam, ka jaunieši iesaistās praktiskā projektā, jo kopā ar šajā projektā iegūto ir pieejams viss vajadzīgais. Tagad ar projekta konsultanta skolotāja Arnolda Ziemeļa ieguldījumu nokomplektēta ceļojošā darbnīca, kas vairs „nepiesien” noteiktai vietai. Turpinām pētīt un rādām Latvijā vēl maz izplatītu, bet katram pieejamu „autosporta veidu” - koka auto modeļu ripināšanu. Esam sagatavojuši informāciju par modeļu gatavošanu un trases būvi, apkopojam to un brošētu projekta pieredzi uzglabāsim gan sev, gan nodosim interesentiem un partneriem, dažus eksemplārus nodosim arī norises vietu bibliotēkām un viens būs arī Torņakalna „Bērnu oāzei”.
Projekts „RIPO AUTO” galvenokārt līdz šim bija Iecavas novadā. Vakar, pirmajā brīvlaika dienā notika projekta RIPO AUTO (programmā Jaunatne darbībā) ietvaros organizēts kopīgs pasākums ar bērnu un jauniešu „Bērnu oāzes” konsultatīvo dienas centru "Torņakalns". Vizīte notika projekta RIPO AUTO ietvaros un piedalījās neformālās jauniešu grupas RIPO pārstāvji no Iecavas un Vecumnieku novadiem un jaunieši no Baldones novada, arī pašvaldības sociālā dienesta pēcpusdienas bērnu centra «Baltais ērglis» (vadītāja Laima Valpētere).
Kaut arī bija skolas brīvlaika pirmā diena, kad varētu domāt - jaunieši vēlas atpūsties, pasākums bija kupli apmeklēts. Mērķis bija kopīga - sadarbība koka auto modeļu izgatavošanā un iepazīstināšana ar ASV jau no 1953.gada notiekošām ātrumsacīkstēm. Bija gan darbs, gan izklaide, gan kopīgas maltītes. Iebraucot pēc ceļa kopīgi dzērām pusdienas tēju ar cepumiem, ko sarūpēja Konsultatīvais dienas centrs "Torņakalns" Rīgas bērniem un tā dvēsele Sarma Bergmane, bet launagā katrs varēja mieloties ar bērnu tik iecienītām picām. Tās varēja atļauties pateicoties projekta RIPO AUTO finansējumam un operatīvi, laipni piegādāja netālu esošā Express Pizza (par to paldies visiem tās darbiniekiem un īpaši - Mārtiņam Šternam par atsaucību un sapratni). Projekta īstenotājas - neformālās jauniešu grupas RIPO jaunieši Zigmārs Sinēvičs, Sergejs Kumakovs un Verners Jānis Trokšs un konsultants, skolotājs Arnolds Ziemelis iepazīstināja ar koka automodeļu gatavošanu un parādīja jau izgatavotos paraugus. Katrs varēja praktiski darboties un sākt gatavot savu modelīti, slīpēt ritenīšus - darbojās visi aktīvi un ar interesi. Zigmārs un Sergejs arī pārbaudīja paveikto darbu kvalitāti un deva padomus, ko un kā var vēl labāk izdarīt. Tie, kuri negatavoja koka modelīšus varēja izfantazēt krāsojumu, ko pēc tam varēs īstenot.Laiks pagāja nemanot - paspējām gan pastrādāt, gan arī kopīgi padejot Torņakalna jauniešu sarīkotā diskotēkā (labākie dejotāji pat saņēma balvas).
Atceļā jau sākās sarunas par turpmāko - kad brauksim atkal? Dalībniekiem patīkama apziņa, ka viņi var vienaudžiem iemācīt kaut ko jaunu un kopīgi darboties.
Projekta RIPO AUTO mērķis - jaunieši ar aktīvu pilsonisko apziņu caur praktisku uz reālu rezultātu (auto trase un auto koka modelīši) vērstu darbību attīsta sadarbību un jauniešu vienotību, sekmē un vairo iecietību un sociālo saliedētību. Projekts sniedz ieguldījumu jauniešu pasākumu dažādošanā un kvalitātes uzlabošanā ne tikai Iecavas un Baldones novadā, bet arī – šoreiz Rīgā. Pašlaik katrs turpinām savus darbus un gatavojamies jauniem kopīgiem braucieniem.
Projekta iniciatori un īstenotāji - neformālā jauniešu grupa „RIPO”
"Šis projekts tika finansēts ar Eiropas Komisijas atbalstu. Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajāietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu"
(Projekta Nr. LV-12-E139-2013-R2)
Zālītes speciālajā internātpamatskolā ir labas kokapstrādes un metālapstrādes darbnīcas un tajās materiālā bāze veidota apvienojot skolas, Iecavas novada domes projekta un skolotāja Arnolda Ziemeļa personīgo ieguldījumu, kas viens otru papildina. Tas bija pamats tam, ka jaunieši iesaistās praktiskā projektā, jo kopā ar šajā projektā iegūto ir pieejams viss vajadzīgais. Tagad ar projekta konsultanta skolotāja Arnolda Ziemeļa ieguldījumu nokomplektēta ceļojošā darbnīca, kas vairs „nepiesien” noteiktai vietai. Turpinām pētīt un rādām Latvijā vēl maz izplatītu, bet katram pieejamu „autosporta veidu” - koka auto modeļu ripināšanu. Esam sagatavojuši informāciju par modeļu gatavošanu un trases būvi, apkopojam to un brošētu projekta pieredzi uzglabāsim gan sev, gan nodosim interesentiem un partneriem, dažus eksemplārus nodosim arī norises vietu bibliotēkām un viens būs arī Torņakalna „Bērnu oāzei”.
Projekts „RIPO AUTO” galvenokārt līdz šim bija Iecavas novadā. Vakar, pirmajā brīvlaika dienā notika projekta RIPO AUTO (programmā Jaunatne darbībā) ietvaros organizēts kopīgs pasākums ar bērnu un jauniešu „Bērnu oāzes” konsultatīvo dienas centru "Torņakalns". Vizīte notika projekta RIPO AUTO ietvaros un piedalījās neformālās jauniešu grupas RIPO pārstāvji no Iecavas un Vecumnieku novadiem un jaunieši no Baldones novada, arī pašvaldības sociālā dienesta pēcpusdienas bērnu centra «Baltais ērglis» (vadītāja Laima Valpētere).
Kaut arī bija skolas brīvlaika pirmā diena, kad varētu domāt - jaunieši vēlas atpūsties, pasākums bija kupli apmeklēts. Mērķis bija kopīga - sadarbība koka auto modeļu izgatavošanā un iepazīstināšana ar ASV jau no 1953.gada notiekošām ātrumsacīkstēm. Bija gan darbs, gan izklaide, gan kopīgas maltītes. Iebraucot pēc ceļa kopīgi dzērām pusdienas tēju ar cepumiem, ko sarūpēja Konsultatīvais dienas centrs "Torņakalns" Rīgas bērniem un tā dvēsele Sarma Bergmane, bet launagā katrs varēja mieloties ar bērnu tik iecienītām picām. Tās varēja atļauties pateicoties projekta RIPO AUTO finansējumam un operatīvi, laipni piegādāja netālu esošā Express Pizza (par to paldies visiem tās darbiniekiem un īpaši - Mārtiņam Šternam par atsaucību un sapratni). Projekta īstenotājas - neformālās jauniešu grupas RIPO jaunieši Zigmārs Sinēvičs, Sergejs Kumakovs un Verners Jānis Trokšs un konsultants, skolotājs Arnolds Ziemelis iepazīstināja ar koka automodeļu gatavošanu un parādīja jau izgatavotos paraugus. Katrs varēja praktiski darboties un sākt gatavot savu modelīti, slīpēt ritenīšus - darbojās visi aktīvi un ar interesi. Zigmārs un Sergejs arī pārbaudīja paveikto darbu kvalitāti un deva padomus, ko un kā var vēl labāk izdarīt. Tie, kuri negatavoja koka modelīšus varēja izfantazēt krāsojumu, ko pēc tam varēs īstenot.Laiks pagāja nemanot - paspējām gan pastrādāt, gan arī kopīgi padejot Torņakalna jauniešu sarīkotā diskotēkā (labākie dejotāji pat saņēma balvas).
Atceļā jau sākās sarunas par turpmāko - kad brauksim atkal? Dalībniekiem patīkama apziņa, ka viņi var vienaudžiem iemācīt kaut ko jaunu un kopīgi darboties.
Projekta RIPO AUTO mērķis - jaunieši ar aktīvu pilsonisko apziņu caur praktisku uz reālu rezultātu (auto trase un auto koka modelīši) vērstu darbību attīsta sadarbību un jauniešu vienotību, sekmē un vairo iecietību un sociālo saliedētību. Projekts sniedz ieguldījumu jauniešu pasākumu dažādošanā un kvalitātes uzlabošanā ne tikai Iecavas un Baldones novadā, bet arī – šoreiz Rīgā. Pašlaik katrs turpinām savus darbus un gatavojamies jauniem kopīgiem braucieniem.
Projekta iniciatori un īstenotāji - neformālā jauniešu grupa „RIPO”
"Šis projekts tika finansēts ar Eiropas Komisijas atbalstu. Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajāietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu"
RIPO AUTO darbs Iecavā-Pestīšanas Armijas namā
Projekts «RIPO AUTO» notiek Iecavas novadā, sākumā galvenokārt Zālītes speciālās internātpamatskolas darbnīcās, taču jau decembrī plānotas arī citas aktivitātes:
Mūsu projekta mērķis ir pašiem sev un arī aktivitāšu dalībniekiem attīstīt uzņēmējspējas, radošumu, sadarbības prasmes. Projekta laikā plānojam iesaistīties arī vietējo un partneru NVO darbībā un turpmāk izstrādāt projektus jauniešu vasaras nometnei un projekta pieteikumu programmas Jaunieši darbībā jauniešu apmaiņā. Mūsu sapnis - aizbraukt uz ASV, lai pabūtu auto modeļu ātrumsacīkšu dzimtenē un sacenstos tur.
2013.gada beigās - 27. un 28. decembrī un 2014.gada 2.un 3. janvārī jau darbojamies Pestīšanas armijas Iecavas korpusa telpās Iecavā, Rīgas ielā 23. Esam pateicīgi Iecavas novada Pestīšanas Armijas personālam un īpaši – Korpusa draudzes vadītājām leitnantei Karīnai Kozlovskai (atbildīgajai par bērnu un jauniešu kalpošanu) un leitnantei Lienei Lazdiņai (atbildīgajai par pieaugušo kalpošanu). Sadarbība patīkama un interesanta.
Paldies Pestīšanas Armijas Iecavas korpusam par iespēju!
Informācija Iecavas novada mājas lapā -
http://www.iecava.lv/page/100&news_id=5846&mCatName=news&act=showcomments&p_id=5846?id=25&action=showevents&event_date=2013-12-08
P.S. Pestīšanas Armijas Iecavas korpusa telpās izvietots iepriekšējā gadā jauniešu gatavotais Ziemassvētku dekors "Bētlemīte" - sadarbība bija abpusēja. Mums prieks, ka Iecavniekiem tas patika.
Projekts «RIPO AUTO» notiek Iecavas novadā, sākumā galvenokārt Zālītes speciālās internātpamatskolas darbnīcās, taču jau decembrī plānotas arī citas aktivitātes:
Mūsu projekta mērķis ir pašiem sev un arī aktivitāšu dalībniekiem attīstīt uzņēmējspējas, radošumu, sadarbības prasmes. Projekta laikā plānojam iesaistīties arī vietējo un partneru NVO darbībā un turpmāk izstrādāt projektus jauniešu vasaras nometnei un projekta pieteikumu programmas Jaunieši darbībā jauniešu apmaiņā. Mūsu sapnis - aizbraukt uz ASV, lai pabūtu auto modeļu ātrumsacīkšu dzimtenē un sacenstos tur.
2013.gada beigās - 27. un 28. decembrī un 2014.gada 2.un 3. janvārī jau darbojamies Pestīšanas armijas Iecavas korpusa telpās Iecavā, Rīgas ielā 23. Esam pateicīgi Iecavas novada Pestīšanas Armijas personālam un īpaši – Korpusa draudzes vadītājām leitnantei Karīnai Kozlovskai (atbildīgajai par bērnu un jauniešu kalpošanu) un leitnantei Lienei Lazdiņai (atbildīgajai par pieaugušo kalpošanu). Sadarbība patīkama un interesanta.
Paldies Pestīšanas Armijas Iecavas korpusam par iespēju!
Informācija Iecavas novada mājas lapā -
http://www.iecava.lv/page/100&news_id=5846&mCatName=news&act=showcomments&p_id=5846?id=25&action=showevents&event_date=2013-12-08
P.S. Pestīšanas Armijas Iecavas korpusa telpās izvietots iepriekšējā gadā jauniešu gatavotais Ziemassvētku dekors "Bētlemīte" - sadarbība bija abpusēja. Mums prieks, ka Iecavniekiem tas patika.
Metāla svētkos Jelgavā
2013.gada 7. septembrī,trīs dienas pir projekta RIPO AUTO sākuma, Zālītes speciālās internātpamatskolas komanda piedalījās Metāla svētkos Jelgavā, «Bauskas Dzīvi» informēja amatu skolotājs Arnols Ziemelis.
Metālapstrādes diena jeb Metāla svētki Jelgavā, Raiņa parkā, notika trešo gadu pēc kārtas. A. Ziemelis piedalījies visos svētkos, un jau otro gadu Baldones biedrība «AIKC Baltā pils» un Zālītes skola veido kopīgu stendu.
Apmeklētājiem bija iespēja izstaigāt Iespēju labirintu un iegūt informāciju par metālapstrādi, karjeras iespējām šajā nozarē, kā arī piedalīties metināšanas konkursos, darboties eksperimentu stacijās, veidot robotus un vērot bruņinieku turnīru.
Zālītes skolas un «Baltās pils» stends piesaistījis lielu apmeklētāju uzmanību. Tas bija iekļauts Pētnieku labirintā, kur notika eksperimenti, demonstrējumi, darbnīcas lieliem un maziem. Zālītes skolas jauniešu un skolā notikušās vasaras nometnes «Ko es daru, to saprotu» laikā gatavotie metāla priekšmeti un «ritenis-driftenis» bija ļoti populāri. Pētnieku labirintā tie labi iederējās un bija starp visvairāk fotografētajiem ekspozīcijas priekšmetiem, palepojas pedagogs.
Metāla dienā darbojās zinātkāres centrs «Zili brīnumi» un amizantais Zinātnes teātris, stāsta A. Ziemelis. Robotikas entuziasti varēja vērot robotu filmu demonstrējumus, kā arī robotu sacensības.
Zālītes skolu Jelgavā pārstāvēja arī Dzintra Ziemele, skolēni Arnita Ziemele un Sergejs Kumakovs. Jau vēstīts, ka pēc Jelgavas Zālītes meistari devās uz Iecavas Baltās nakts sarīkojumu. Abi jaunieši sākuši dalību jaunā projektā «Ripo auto», informē A. Ziemelis.
Raksts no http://bauskasdzive.diena.lv/vietejas-zinas/zalites-skola-parstaveta-metala-svetkos-97545
2013.gada 7. septembrī,trīs dienas pir projekta RIPO AUTO sākuma, Zālītes speciālās internātpamatskolas komanda piedalījās Metāla svētkos Jelgavā, «Bauskas Dzīvi» informēja amatu skolotājs Arnols Ziemelis.
Metālapstrādes diena jeb Metāla svētki Jelgavā, Raiņa parkā, notika trešo gadu pēc kārtas. A. Ziemelis piedalījies visos svētkos, un jau otro gadu Baldones biedrība «AIKC Baltā pils» un Zālītes skola veido kopīgu stendu.
Apmeklētājiem bija iespēja izstaigāt Iespēju labirintu un iegūt informāciju par metālapstrādi, karjeras iespējām šajā nozarē, kā arī piedalīties metināšanas konkursos, darboties eksperimentu stacijās, veidot robotus un vērot bruņinieku turnīru.
Zālītes skolas un «Baltās pils» stends piesaistījis lielu apmeklētāju uzmanību. Tas bija iekļauts Pētnieku labirintā, kur notika eksperimenti, demonstrējumi, darbnīcas lieliem un maziem. Zālītes skolas jauniešu un skolā notikušās vasaras nometnes «Ko es daru, to saprotu» laikā gatavotie metāla priekšmeti un «ritenis-driftenis» bija ļoti populāri. Pētnieku labirintā tie labi iederējās un bija starp visvairāk fotografētajiem ekspozīcijas priekšmetiem, palepojas pedagogs.
Metāla dienā darbojās zinātkāres centrs «Zili brīnumi» un amizantais Zinātnes teātris, stāsta A. Ziemelis. Robotikas entuziasti varēja vērot robotu filmu demonstrējumus, kā arī robotu sacensības.
Zālītes skolu Jelgavā pārstāvēja arī Dzintra Ziemele, skolēni Arnita Ziemele un Sergejs Kumakovs. Jau vēstīts, ka pēc Jelgavas Zālītes meistari devās uz Iecavas Baltās nakts sarīkojumu. Abi jaunieši sākuši dalību jaunā projektā «Ripo auto», informē A. Ziemelis.
Raksts no http://bauskasdzive.diena.lv/vietejas-zinas/zalites-skola-parstaveta-metala-svetkos-97545
Par mums zin arī RVT
Bija ļoti iedvesmojoši iepazīties ar "Baldonesprojektu" sagatavoto materiālu, kā biedrība "Baldones Partnerība" attīsta sava novada infrstruktūru. Tur vietu atrod dažādi spēļu un sporta laukumi, kā arī interešu izglītibas centri novada skolēniem. Piem., sadarbībā ar kādu jauniešu neformālo grupu tiek realizēts projekts RIPO AUTO, kas ļauj izmantot gan internetu, gan jau iepriekš sagatavotus materiālus, gan - pašiem praktiski izdomāt un izgatavot koka auto modelīšus no nulles. Šajā projektā plaši tiek izmantots Internets, projekta konsultants kopā ar asistentu izstrādā jaunus elektroniskos mācību materiālus, ko paredzēts vēlāk publicēt Internetā darbmācības vajadzībām. RIPO AUTO Latvijā ir samērā jauns skolēnu brīvā laika nodarbību veids, kas laiku pa laikam rezultājas koka automodeļu ripināšanas sacensībās. Lūk, reāls piemērs tam, ka Latvija var, ka Latvija rullē tāpat kā ASV Klintondeilas skoliņā, skat. rakstu Apvērsums skolā 2014.g. žurnāla IR numurā IR, #1(195). Noskatījos arī Aizputes TV sagatavoto videorullīti par RIPO AUTO sacensībām. Ļoti labs piemērs, kā ieinteresēt bērnus praktiskam darbam, kurš dod ierosmi un interesi apgūt ar RIPO AUTO saistītus fizikas un ķīmijas jautājumus.Starp sacensību dalībniekiem bija puisis, kurš komentēja sava auto ātrās gaitas noslēpumu - ar grafitu iesmērējis auto asis (ritošo daļu). Molibdena disulfīds (MoS2) un grafits (C) ir vēsturiski pirmās un populārākās cietās smērvielas. Nanotehnoloģiju jomas zinātnieki tagad radījuši vēl veselu virkni citas cietās smērvielas (solid lubricants) mašīnbūves vajadzībām. Tagad ir īstais brīdis, lai sacensību dalībniekiem, atgriežoties no Aizputes skolas solā, fizikas skolotājs sāktu skaidrot par berzes parādību, par dažāda veida berzi (miera stāvokļa, slīdes, rotācijas), par berzes atkarību no vides, kurā tribopāris atrodas (gaiss, mitrums, ūdens, šķidrumi, eļļas, etc. Būs dzirdīgas ausis, lai noskaidrotu, kur berze ir vēlama, kur tā traucē un ir pat kaitīga. Ķīmijas skolotājam ir svarīgi nenokavēt sarunu par oglekļa alotropiskajiem veidiem (sodrēji, grafits, grafēns, oglekļa caurulītes kā grafēna īpaša struktūra, dimants, a-C, ta-C, etc).
Montesori runā par bērna absorbējošo prātu (absorbing mind) līdz 6.g. vecumam. Pirmajos dzīves gados tas alkaini tver visu apkārtējo, reflektē apkārt esošos ne-Es procesus un notikumus, un tik strauji kā pa stundām pieņemas gudrībā. Turklāt bērns šajā periodā iztiek bez rakstītām instrukcijām un mācību grāmatām. Jaunu zināšanu un prasmju apguve notiek intuitīvi, kaut ko mazliet piekoriģējot no vecāku puses, lai bērns nenodarītu sev un citiem pāri. Kāpēc vecāki un skolotāji šos baltos un pūkainos bērnus jau pusaudžu gados paspējuši tos pārvērst par nedzirdīgiem un kurliem, par apnikušiem un apātiskiem pret visu ne-Es? Bet centīgākos indivīdus mudina studēt līdz 35 gadu vecumam līdz tas kļūst par nastu sev un sabiedrībai.
Acīmredzot, arī pēc 6 g. vecuma robežas sasniegšanas jāļauj bērnam turpināt alkaini izzināt pasauli, šur tur šo procesu piekoriģējot. Vecāku un skolotāju uzdevums ir sagādāt intuitīvi uztveramus mācību līdzekļus, kas daudzos gadījumos jau lielā vairumā ir sarūpēti un ir brīvi pieejami i-Mākonī. Sugata Mitra uzstāda bērniem datorus, ar kuriem piekļūt i-Mākonim, ievirza tos, uzdod uzdevumus un izbrauc nezināmā virzienā. Bērni vispirms apgūst angļu valodu, tad ķeras klāt bioinženerijai ..., vai nanotehnoloģijām. Kaut kā tamlīdzīgi mums vajadzētu uztaustīt to īsto nervu, kas uzrunā mūsu bērnus.
Taču kopumā nevaram būt apmierināti ar to, kā uzaug mūsu bērni, kā tie izglītojas mūsu tradicionālajās skolās. Latvijas izglītības sistēma (LIS) it kā tiek reformēta nepārtraukti, taču ne sabiedrība kopumā, ne skolēni, ne studenti, ne pieaugušie nav apmierināti ne ar izglītības organizāciju, ne ar LIS ietvaros sasniedzamo izglītības kvalitāti. Piem., pār LIS gāžas kritikas straumes - daudzreiz pamatoti, bet citreiz bez pamata (V.Dūles raidījumi par intelekta apokalipsi, A.Kampara izteikumi par LIS kā sūna ciemu, O.Rode par alternatīvo izglītību un vērtību krīzi sabiedrībā, etc., etc., etc., etc., etc., ). Es pats arī salīdzinoši bieži esmu zaudējis savaldīšanos savos izteikumos, teikdams, ka "lekciju lasīšana" un "turēšanās pie krīta un tāfeles" Latvijas augstskolās maz atšķiras no Viktorijas laikmeta viduslaiku universitātēm . Varbūt vienīgi ar to, ka lektori tagad nevalkā vairs parūkas un iestērķelētus žabo, bet citādi maz kas ir mainījies studiju procesa organizācijā. Tā joprojām ir 600 gadus funkcionējošā Gūtenberga Grāmatas Izglītības Paradigma (GGIP), kas Interneta laikmetam ir augstākā mērā neatbilstoša. Moderno laiku cienīga Elektroniskās Grāmatas Izglītības Paradigmas (EGIP) darbība praksē ir Salman Khan Akadēmija.
Sabiedrība ārpus akadēmiskajiem mūriem ''uz ielas un tirgus laukumos'' ir apgriezusies ar kājām gaisā vismaz jau 3x, kļuvusi ļoti dinamiska visās dzīves jomās, bet LIS turpina funkcionēt tradicionālajā režīmā, kuru A.Kampars nesen nosauca par "sūnu ciema režīmu". Konflikta dziļākais cēlonis starp sabiedrību un LIS sakņojas tanī apstāklī, ka konservatīvā 19.-20.gs. LIS visos izglītības līmeņos vairs nespēj apmierināt 21.gs. dinamiskās sabiedrības vajadzības pēc atbilstoši kvalificēta darbaspēka specialitātēs, kas strauji izmainās. Faktiski LIS lielos vilcienos nav ne sliktāka, ne labāka, kāda tā bija pirms 20-30 gadiem, kad toreiz jaunie cilvēki (piem., UK paaudzi ieskaitot) varēja apgūt vienu konkrētu profesiju visam turpmākajam mūžam un tajā nostrādāt līdz pensionēšanās vecumam. Tie laiki bija ļoti ērti saimnieciski snauduļojošai sabiedrībai, kur no katra indivīda tika maz prasīta atbildība pašam par savu dzīvi. Tā bija ekonomiski uz dabas resursiem balstīta stagnējoša sabiedrība, kura funkcionēja pēc algoritma, kuru noteica "no augšas" valdošā nomenklatūra. Indivīda uzdevums bija pielāgoties jau gatavai shēmai un šajā sakarā ar "jaunradi" neizcelties. Acīmredzami šie laiki ir aizgājuši uz neatgriešanos, bet LIS strādājošie savā vairumā gan no augšas (IZM), gan no apakšas (skolu direktori, skolotāji, etc.) pa lielam nespēj vai negrib saprast, ka atteikšnās no "parūkām" augstskolās vien ir par maz, un speciālistu sagatavošana vēsturiskajās vai pašu profesoru izdomātajās profesijās vairs nekalpo sabiedrības vajadzībām. Pretestība pārejai no GGIP uz EGIP ir milzīga visos izglītības līmeņos, daudzreiz tā ir neapzināta, instinktīva, bet citreiz labi organizēta, lai mācību spēki pasargātu paši sevi no metamorfozām.
"Uzskatu, ka tradicionālā skolas struktūra ir cietusi sakāvi,» saka Klintondeilas skolas (ASV) direktors Gregs Grīns , skat. rakstu Apvērsums skolā 2014.g. žurnāla IR numurā IR, #1(195). «Tas nenozīmē, ka tā jālikvidē. Mēs to tikai pārveidojām, ... " Es te no savas puses varētu piebilst, ka tradicionālā izglītības sistēma Latvijā šajos 20 gados nav kļuvusi sliktāka, iespējams pat labāka, bet tā netiek galā ar 21.gs. izaicinājumiem. Pirmkārt, jau ar pragmātisko studentu auditoriju, kas nav noskaņota bezkritiski pieņemt visu, ko profesūra dod, un 40-60 stundas nedēļā grūti strādāt, pilnveidojot savu akadēmisko pieredzi. Mācību spēkiem ar Viktorijas laikmeta manierēm, citiem vēl dižojoties ar parūkām un žabo apkaklītes vietā, arvien grūtāk nākas uzrunāt ar planšetdatoriem un viedtelefoniem līdz "zobiem apbruņotos" jauniešus, kam 20.gs. vērtību skala faktiski ir sveša. Mūsu bērni visi ir piedzimuši balti un pūkaini, bet uzaugot starp mums, mācoties mūsu tradicionālajās skolās, nereti kļuvuši mums nepievilcīgi un pat sveši. Tāds nu, lūk, daudzos gadījumos ir šo bērnu vecāku un skolotāju grūta darba rezultāts. Turklāt par šo izglītības rezultātu sabiedrība caur valsts budžetu ir samaksājusi lielu naudu. Mana sajūta ir tāda, ka formālā izglītība pakāpeniski jau zaudē un zaudēs vēk straujāk savas pozīcijas, tā patiešām kļūst formāla, kas darba devējus vairs nepārliecina. Augstskolas komercializējas, kļuvušas par privātiem biznesa projektiem, kuru galvenais uzdevums ir pelnīt, bet izglītošana palikusi otrā plānā. Tādā kārtā Latvijā "ziedu laikos" līdz 2008.g. darbojās 61 augstskola - kur Jūs liksiet šādu augstskolu diplomus? Ja nu vienīgi sev mājās uz kumodes, varbūt ...
Autors: Uldis Kanders
Bija ļoti iedvesmojoši iepazīties ar "Baldonesprojektu" sagatavoto materiālu, kā biedrība "Baldones Partnerība" attīsta sava novada infrstruktūru. Tur vietu atrod dažādi spēļu un sporta laukumi, kā arī interešu izglītibas centri novada skolēniem. Piem., sadarbībā ar kādu jauniešu neformālo grupu tiek realizēts projekts RIPO AUTO, kas ļauj izmantot gan internetu, gan jau iepriekš sagatavotus materiālus, gan - pašiem praktiski izdomāt un izgatavot koka auto modelīšus no nulles. Šajā projektā plaši tiek izmantots Internets, projekta konsultants kopā ar asistentu izstrādā jaunus elektroniskos mācību materiālus, ko paredzēts vēlāk publicēt Internetā darbmācības vajadzībām. RIPO AUTO Latvijā ir samērā jauns skolēnu brīvā laika nodarbību veids, kas laiku pa laikam rezultājas koka automodeļu ripināšanas sacensībās. Lūk, reāls piemērs tam, ka Latvija var, ka Latvija rullē tāpat kā ASV Klintondeilas skoliņā, skat. rakstu Apvērsums skolā 2014.g. žurnāla IR numurā IR, #1(195). Noskatījos arī Aizputes TV sagatavoto videorullīti par RIPO AUTO sacensībām. Ļoti labs piemērs, kā ieinteresēt bērnus praktiskam darbam, kurš dod ierosmi un interesi apgūt ar RIPO AUTO saistītus fizikas un ķīmijas jautājumus.Starp sacensību dalībniekiem bija puisis, kurš komentēja sava auto ātrās gaitas noslēpumu - ar grafitu iesmērējis auto asis (ritošo daļu). Molibdena disulfīds (MoS2) un grafits (C) ir vēsturiski pirmās un populārākās cietās smērvielas. Nanotehnoloģiju jomas zinātnieki tagad radījuši vēl veselu virkni citas cietās smērvielas (solid lubricants) mašīnbūves vajadzībām. Tagad ir īstais brīdis, lai sacensību dalībniekiem, atgriežoties no Aizputes skolas solā, fizikas skolotājs sāktu skaidrot par berzes parādību, par dažāda veida berzi (miera stāvokļa, slīdes, rotācijas), par berzes atkarību no vides, kurā tribopāris atrodas (gaiss, mitrums, ūdens, šķidrumi, eļļas, etc. Būs dzirdīgas ausis, lai noskaidrotu, kur berze ir vēlama, kur tā traucē un ir pat kaitīga. Ķīmijas skolotājam ir svarīgi nenokavēt sarunu par oglekļa alotropiskajiem veidiem (sodrēji, grafits, grafēns, oglekļa caurulītes kā grafēna īpaša struktūra, dimants, a-C, ta-C, etc).
Montesori runā par bērna absorbējošo prātu (absorbing mind) līdz 6.g. vecumam. Pirmajos dzīves gados tas alkaini tver visu apkārtējo, reflektē apkārt esošos ne-Es procesus un notikumus, un tik strauji kā pa stundām pieņemas gudrībā. Turklāt bērns šajā periodā iztiek bez rakstītām instrukcijām un mācību grāmatām. Jaunu zināšanu un prasmju apguve notiek intuitīvi, kaut ko mazliet piekoriģējot no vecāku puses, lai bērns nenodarītu sev un citiem pāri. Kāpēc vecāki un skolotāji šos baltos un pūkainos bērnus jau pusaudžu gados paspējuši tos pārvērst par nedzirdīgiem un kurliem, par apnikušiem un apātiskiem pret visu ne-Es? Bet centīgākos indivīdus mudina studēt līdz 35 gadu vecumam līdz tas kļūst par nastu sev un sabiedrībai.
Acīmredzot, arī pēc 6 g. vecuma robežas sasniegšanas jāļauj bērnam turpināt alkaini izzināt pasauli, šur tur šo procesu piekoriģējot. Vecāku un skolotāju uzdevums ir sagādāt intuitīvi uztveramus mācību līdzekļus, kas daudzos gadījumos jau lielā vairumā ir sarūpēti un ir brīvi pieejami i-Mākonī. Sugata Mitra uzstāda bērniem datorus, ar kuriem piekļūt i-Mākonim, ievirza tos, uzdod uzdevumus un izbrauc nezināmā virzienā. Bērni vispirms apgūst angļu valodu, tad ķeras klāt bioinženerijai ..., vai nanotehnoloģijām. Kaut kā tamlīdzīgi mums vajadzētu uztaustīt to īsto nervu, kas uzrunā mūsu bērnus.
Taču kopumā nevaram būt apmierināti ar to, kā uzaug mūsu bērni, kā tie izglītojas mūsu tradicionālajās skolās. Latvijas izglītības sistēma (LIS) it kā tiek reformēta nepārtraukti, taču ne sabiedrība kopumā, ne skolēni, ne studenti, ne pieaugušie nav apmierināti ne ar izglītības organizāciju, ne ar LIS ietvaros sasniedzamo izglītības kvalitāti. Piem., pār LIS gāžas kritikas straumes - daudzreiz pamatoti, bet citreiz bez pamata (V.Dūles raidījumi par intelekta apokalipsi, A.Kampara izteikumi par LIS kā sūna ciemu, O.Rode par alternatīvo izglītību un vērtību krīzi sabiedrībā, etc., etc., etc., etc., etc., ). Es pats arī salīdzinoši bieži esmu zaudējis savaldīšanos savos izteikumos, teikdams, ka "lekciju lasīšana" un "turēšanās pie krīta un tāfeles" Latvijas augstskolās maz atšķiras no Viktorijas laikmeta viduslaiku universitātēm . Varbūt vienīgi ar to, ka lektori tagad nevalkā vairs parūkas un iestērķelētus žabo, bet citādi maz kas ir mainījies studiju procesa organizācijā. Tā joprojām ir 600 gadus funkcionējošā Gūtenberga Grāmatas Izglītības Paradigma (GGIP), kas Interneta laikmetam ir augstākā mērā neatbilstoša. Moderno laiku cienīga Elektroniskās Grāmatas Izglītības Paradigmas (EGIP) darbība praksē ir Salman Khan Akadēmija.
Sabiedrība ārpus akadēmiskajiem mūriem ''uz ielas un tirgus laukumos'' ir apgriezusies ar kājām gaisā vismaz jau 3x, kļuvusi ļoti dinamiska visās dzīves jomās, bet LIS turpina funkcionēt tradicionālajā režīmā, kuru A.Kampars nesen nosauca par "sūnu ciema režīmu". Konflikta dziļākais cēlonis starp sabiedrību un LIS sakņojas tanī apstāklī, ka konservatīvā 19.-20.gs. LIS visos izglītības līmeņos vairs nespēj apmierināt 21.gs. dinamiskās sabiedrības vajadzības pēc atbilstoši kvalificēta darbaspēka specialitātēs, kas strauji izmainās. Faktiski LIS lielos vilcienos nav ne sliktāka, ne labāka, kāda tā bija pirms 20-30 gadiem, kad toreiz jaunie cilvēki (piem., UK paaudzi ieskaitot) varēja apgūt vienu konkrētu profesiju visam turpmākajam mūžam un tajā nostrādāt līdz pensionēšanās vecumam. Tie laiki bija ļoti ērti saimnieciski snauduļojošai sabiedrībai, kur no katra indivīda tika maz prasīta atbildība pašam par savu dzīvi. Tā bija ekonomiski uz dabas resursiem balstīta stagnējoša sabiedrība, kura funkcionēja pēc algoritma, kuru noteica "no augšas" valdošā nomenklatūra. Indivīda uzdevums bija pielāgoties jau gatavai shēmai un šajā sakarā ar "jaunradi" neizcelties. Acīmredzami šie laiki ir aizgājuši uz neatgriešanos, bet LIS strādājošie savā vairumā gan no augšas (IZM), gan no apakšas (skolu direktori, skolotāji, etc.) pa lielam nespēj vai negrib saprast, ka atteikšnās no "parūkām" augstskolās vien ir par maz, un speciālistu sagatavošana vēsturiskajās vai pašu profesoru izdomātajās profesijās vairs nekalpo sabiedrības vajadzībām. Pretestība pārejai no GGIP uz EGIP ir milzīga visos izglītības līmeņos, daudzreiz tā ir neapzināta, instinktīva, bet citreiz labi organizēta, lai mācību spēki pasargātu paši sevi no metamorfozām.
"Uzskatu, ka tradicionālā skolas struktūra ir cietusi sakāvi,» saka Klintondeilas skolas (ASV) direktors Gregs Grīns , skat. rakstu Apvērsums skolā 2014.g. žurnāla IR numurā IR, #1(195). «Tas nenozīmē, ka tā jālikvidē. Mēs to tikai pārveidojām, ... " Es te no savas puses varētu piebilst, ka tradicionālā izglītības sistēma Latvijā šajos 20 gados nav kļuvusi sliktāka, iespējams pat labāka, bet tā netiek galā ar 21.gs. izaicinājumiem. Pirmkārt, jau ar pragmātisko studentu auditoriju, kas nav noskaņota bezkritiski pieņemt visu, ko profesūra dod, un 40-60 stundas nedēļā grūti strādāt, pilnveidojot savu akadēmisko pieredzi. Mācību spēkiem ar Viktorijas laikmeta manierēm, citiem vēl dižojoties ar parūkām un žabo apkaklītes vietā, arvien grūtāk nākas uzrunāt ar planšetdatoriem un viedtelefoniem līdz "zobiem apbruņotos" jauniešus, kam 20.gs. vērtību skala faktiski ir sveša. Mūsu bērni visi ir piedzimuši balti un pūkaini, bet uzaugot starp mums, mācoties mūsu tradicionālajās skolās, nereti kļuvuši mums nepievilcīgi un pat sveši. Tāds nu, lūk, daudzos gadījumos ir šo bērnu vecāku un skolotāju grūta darba rezultāts. Turklāt par šo izglītības rezultātu sabiedrība caur valsts budžetu ir samaksājusi lielu naudu. Mana sajūta ir tāda, ka formālā izglītība pakāpeniski jau zaudē un zaudēs vēk straujāk savas pozīcijas, tā patiešām kļūst formāla, kas darba devējus vairs nepārliecina. Augstskolas komercializējas, kļuvušas par privātiem biznesa projektiem, kuru galvenais uzdevums ir pelnīt, bet izglītošana palikusi otrā plānā. Tādā kārtā Latvijā "ziedu laikos" līdz 2008.g. darbojās 61 augstskola - kur Jūs liksiet šādu augstskolu diplomus? Ja nu vienīgi sev mājās uz kumodes, varbūt ...
Autors: Uldis Kanders